Dzimtā ir spēks! Vidovsku dzimtu beķereja būšanās ir iesaistīta vismaz gadsimtu. Brīvās Latvijas laikos Vidovsku tortes, štopkūkas un citus našķus varēts pirkt Baznīcas ielā. Padomju gados Jāņa vecaistēvs Oskars un omīte Milda tortes cepuši mājās. «Maizi tad necepa, tikai tortes, un teicām, ka tās ir zirgu vāģu ratu lielumā. Oskars cepa tās tortes, sasmērēja, bet Milda garnēja. Un visi jau zināja, kad abi sastrīdējušies, bet kad ikdiena rit pilnīgā laimībā un mierā. To varēja redzēt pēc tortes garnējuma — kad viss bija labi, tad torti rotāja rozes, kad lielāks nemiers, tad visa tādās simetriskās garnējuma svītrās,». 1994. gadā Pērnavas ielā 3 tika uzcelta un atvērta jaunā ceptuve «Miks». Tā dzimtas beķerejas stāsts varēja turpināties.«Tas bija pārmaiņu laiks, un likās, ka jādara viss mums pašiem. Kāpēc? Redzēju, kā pie vectēva atnāk kāds tirgotājs no netāla veikala, paņem garšīgo torti par diviem latiem, bet savā veikalā to tirgo tālāk. Tikai tur nevis torte, bet tās gabaliņš jau maksā divus latus,» atcerējās Jānis un daudz stāstīja par to, cik vectēvs Oskars bijis priecīgs dzimtas jaunajā ceptuvē cept īstu rupjmaizi. Tā par «Mika» zīmolu kļuva Oša maize un arī slavenais Auseklītis, kuru daudzi valmierieši steidz pirkt Valmieras tirgū. Izrādās, tās ceptas no viena un tā paša ierauga, vien Oša maizes kukulītis vienmēr ir gruntīgāks, bet Auseklītis plānāks — līdz kilogramam. «Vectēvs sāka kopā ar mums, tā bija viņa pasaule. Viņš ar koka karoti mierīgi olas sakūla, man pēc piecām minūtēm roka bija lupatās, bet viņš to darīja mierīgi, kā pīpēdams,» atcerējās Jānis un arī to, ka dzīvesgudrais vectēvs beķerejā strādāja teju līdz mūža pēdējai stundai, tad kūku biznesu un tūkstošiem padomu atstājot jauno ziņā.